- Stāsts ir par mūsu pašu attieksmi pret savu valodu, proti, par mūsu pašcieņu, kas nav nopērkama vai pārdodama. Nesen kāda krieviski runājoša māte saskandalējās ar Bērnu slimnīcas ārstu Gunti Rozentālu, kurš neesot vēlējies ar viņas meitu runāt krieviski. Sekoja māmulītes draudi sūdzēt ārstu tiesā, savukārt Krievijas TV kanāli, izmantojot «lielisko iespēju» kārtējo reizi nogānīt Latviju, izsmērēja dakteri gar sienām. Taču interesantākais bija tas, kā reaģēja viens otrs Latvijas medijs. Palūk, kādi bija daži virsraksti: Bērnu slimnīcas ārsts nolamā 14 gadīgu meiteni – invalīdi par to, ka viņa nerunā latviešu valodā!, Ārsts norāj bērnu invalīdu par nepietiekamām latviešu valodas zināšanām utt.
- http://nra.lv/viedokli/elita-veidemane/177469-pascienas-tizluma-piebarotaji.htm
“Вопрос лишь один: почему так много тех, которые “требуют”, чтобы с ними говорили на русском? Совпадение? Вряд ли. Ситуация как в той популярной песенке: “А нельзя ли дальше? Можно!” Конечно, можно! Мы сами уступаем наглому нажиму и обрусению как в быту, так и в образовании…”
подробнее: http://ru.focus.lv/latviya/mneniya/veydemane-latyshi-sami-ustupayut-naglomu-nazhimu-i-obruseniyu

foto A.Šveide