Pasākumā “Rokdarbu meistaru vakars „Darba vara lielu dara”” (2017. gada 14. oktobrī Rīgā, I.Kozakēvičas LNKBA Namā)pakavējāmies pie latgaliešu biedrību, kas pastāv un darbojas ārpus dzimtā novada, vēstures. Impulsu šai sarunai un rokdarbu meistaru vakara rīkošanai deva viena no aktīvākajiem Pēterpils Muzikāliskās biedrības dalībniekiem un atbalstītājiem Donata Grišāna 150. dzimšanas diena. Sen vairs nepastāv pirmskara Rēzeknes kafejnīca, ko tautā sauca “Pi vacuo Donata”, un arī aktīvos pēterpiliešus atceramies retu reizi, bet tieši šī organizācija bija tā, kas stiprināja peļņas darbos devušos latgaliešu nacionālo un kultūras identitāti. Stāstījumā tika izmantoti fragmenti no O. Rupaiņa romāna “Tauta grib dzeivōt”, M. Bukša apcerējuma “Latgaļu atmūda”, jaunā S. Ūdres un J. Ryušāna romāna “Aizlauztais spaits” u. tml. Pēterpils Muzikāliskās biedrības aktīvisti strādāja ne vien savam, bet arī tautiešu un tēvzemes labumam. Pie lielākas rocības vai pat zināmas turības tikušie latgalieši palīdzēja radiniekiem un citiem tautasbrāļiem. Arī mēs savā “Trešajā zvaigznē” turpinām saglabāt senču tradīcijas, kopjam tās, nododam jaunajai paaudzei. Nedrīkstētu pazust nekas no tā pūra, ko savulaik saņēmām mantojumā no saviem senčiem, dzīvodami vēl Latgalē. Par Pēterpils Muzikāliskās biedrības izcilākajiem darbiniekiem, svarīgākajiem pasākumiem tajā un izbraukumos Latgalē stāstīja Dr. philol. Lidija Leikuma. Tika uzdoti jautājumi, skatīti lektores sagatavotie materiāli.
Šogad, kad dzīvojam 1917. gada Latgales kongresa atceres noskaņās, ir svētīgi pārdomāt, paanalizēt sabiedrisko organizāciju darbību. Rīgas latgaliešu biedrībā “Trešō zvaigzne”, pieminot tālo 1903. gadu, kad dibinājās Pēterpils Muzikāliskā biedrība, atcerējāmies Latgales censoņu darbu plašākai sabiedrībai. Gribas ticēt, ka arī mūsu biedrības darbība dod savu pienesumu valstij un tautai.
Pēc vakara oficiālās daļas rokdarbnieces (T. Rubcova, S. Garole, T. Zubko, A. Mača, Ž. Roze, L. Mozga u. c.) demonstrēja savus darinājumus, raksturoja to izpildes tehniku, stāstīja par darbu vēsturi, par savām mācekļa gaitām, kamēr tiek pie darinājuma, ar ko var palepoties plašākai publikai. Izrādījās, ka nav jābūt īpašas lietišķās mākslas skolas beigušiem, galvenais ir interese un pacietība. A. Mortukānu uz pīšanu savulaik ir pamudinājusi J. Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”… Stāstījumi tika ierakstīti diktofonā — ar domu par nākotni.