Sektora apraksts
Kultūra ir UNESCO trešā galvenā darbības joma. UNESCO izpratnē kultūra ir gan visas pasaules kopīgā pieredze un vērtību, zināšanu un prasmju mantojums, gan arī cilvēces radošā darbība un izpausmju daudzveidība. Organizācijas darbā kultūras jomu raksturo tās loma globālās attīstības un nāciju mierīgas līdzāspastāvēšanas uzturēšanā, kultūras nozīme un ieguldījums ekonomiskās izaugsmes un sociālās saliedētības nodrošināšanā, uzskatot kultūru par pamatfaktoru attīstībai. UNESCO LNK 2009. – 2013. gada darbības stratēģijas prioritāte kultūras jomā ir kultūras pašapziņas un zināšanu vērtības izpratnes un sabiedrībai labvēlīgas kultūrvides attīstība.
UNESCO pamatuzdevumi kultūras jomā ir:
– veicināt miera kultūru pasaulē;
– stiprināt kultūras identitātes un piederības apziņu;
– veicināt kultūru plurālismu un kultūru mijiedarbību;
– atbalstīt un veicināt radošo izpausmju daudzveidību un starpkultūru dialogu;
– vairot zināšanas un izpratni par kultūru atšķirībām un kultūras izpausmju dažādību;
– veicināt iecietību un cieņu pret kultūru atšķirībām un kultūras izpausmju dažādību;
– nodrošināt cilvēces kultūras un dabas mantojuma saglabāšanu un pārmantošanu.
Sektora galvenie darbības virzieni ir:
Pasaules mantojuma saglabāšana un aizsardzība. Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un aizsardzība ir viens no redzamākajiem UNESCO darbības virzieniem. UNESCO Konstitūcija uzsver, ka ir nepieciešams radīt vienotu normatīvo sistēmu, kas aicinātu dalībvalstis visā pasaulē aizsargāt un kopt savu vēsturi, atmiņu un kultūru, jo ikviena kultūras izpausme un liecība ir cilvēces kopējā mantojuma daļa. Pasaules mantojuma saglabāšanas un aizsardzības pamatā ir 1972. gadā pieņemtā Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību.
Nemateriālā mantojuma saglabāšana. Nemateriālais kultūras mantojums līdzās materiālajam kultūras mantojumam ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Nemateriālais mantojums tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem avotiem cilvēces radošumam un kultūras izpausmju daudzveidībai, kas ir būtiski faktori ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. UNESCO par nemateriālo kultūras mantojumu atzīst paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un, dažos gadījumos, arī indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. 2003. gadā tika pieņemta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (stājās spēkā 2006. gada aprīlī), uzsverot, ka ikviena tās dalībvalsts ir atbildīga par nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanu un kultūras savdabības saglabāšanu kā pretstatu kultūras standartizācijai. Nemateriālā mantojuma pastāvēšana ir ciešā veidā balstīta uz tā praktizēšanu un kopienu un indivīdu brīvu radošu izpaušanos, ko veicināt ir viens no UNESCO uzdevumiem.
Kustamā mantojuma un muzeju saglabāšana un attīstība. Līdzās kultūras mantojuma vietu un vides aizsardzībai, UNESCO uzsver arī kustamā mantojuma saglabāšanu un aizsardzību. UNESCO aicina dalībvalstis cīnīties pret kustama kultūras mantojuma iznīcināšanu vai pazaudēšanu kā miera, tā arī bruņotu konfliktu apstākļos, iedibinot stingru aizsardzības sistēmu kultūras priekšmetu nelikumīgas izvešanas, ievešanas un īpašuma tiesību nodošanas un saņemšanas ierobežošanai. Kustamā mantojuma aizsardzība ietver arī zemūdens mantojumu un tā aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot tā īpašumtiesībām un atrašanas un saglabāšanas mehānismiem. 2001. gadā UNESCO pieņēma Konvenciju par zemūdens mantojuma aizsardzību (stājās spēkā 2009. gada janvārī). Attiecībā uz muzejiem, līdzās muzeju ekspozīciju satura pareizas un rūpīgas saglabāšanas vides izveidei, UNESCO veicina arī godīgas kustamā mantojuma interpretācijas iedibināšanu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem UNESCO darbā ir izprast un izkopt, kāda ir muzeju loma un nozīme 21. gadsimtā. Kopš 1948. gada UNESCO izdod žurnālu „Museum International”, kas ir pasaulē vadošais žurnāls muzeoloģijā.
Kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzība un veicināšana. Kultūras daudzveidība un radošo izpausmju aizsardzība un veicināšana ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām UNESCO darbības jomām pēdējā desmitgadē. Atšķirībā no bioloģiskās daudzveidības kultūras daudzveidība un radošās izpausmes attīstās ātrāk. Tas noris veiksmīgāk, nekā kultūru homogenizācija. Taču neskatoties uz to ir nepieciešams nodrošināt, ka ikviena sabiedrība un kultūra spēj gūt labumu no šīs attīstības un veicina sev raksturīgo un unikālo iezīmju saglabāšanu un pārmantošanu globalizācijas laikmetā. Līdz ar to UNESCO sekmē jaunu normatīvo aktu izstrādi šo izpausmju realizācijas aizsardzībai, veicina valodu daudzveidības saglabāšanu, rosina un atbalsta jaunu kultūras izpausmju attīstību un popularizēšanu, sadarbību un harmonisku mijiedarbību kultūru un indivīdu starpā un starptautisku domu un pieredzes apmaiņu. 2001. gadā tika pieņemta UNESCO Vispārējā deklarācija par kultūras daudzveidību. 2005. gadā tika pieņemta (stājās spēkā 2007. gada martā) UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.
Starpkultūru dialoga veicināšana. Starpkultūru dialoga veicināšana un uzturēšana tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām atslēgām miera kultūras un drošības nodrošināšanai pasaulē. UNESCO uzskata, ka līdzās daudzveidīgu kultūras izpausmju veicināšanai un aizsardzībai ir nepieciešams veicināt kultūru saskarsmi un savstarpēju dialogu, jo tikai šādā ceļā ir iespējams izvairīties no segregācijas un iespējamiem konfliktiem. Dialoga veicināšana ir arī viens no galvenajiem līdzekļiem veidojot sabiedrības izpratni par kultūras lomu un nozīmi attīstībā un mierīgā līdzāspastāvēšanā, šādi veicinot un izkopjot arī kultūras piederības apziņu un kultūras radošu atvērtību.