Fragments no intervijas:
Kā tu vērtē Žanetas Jaunzemes–Grendes pieeju kultūras pasaulei?
Šīs figūras atrašanās tik augstā postenī ir bijusi daiļrunīga pati par sevi, īpaši salīdzinājumā ar pirmās Latvijas brīvvalsts laiku, kad kultūras ministrs bija Rainis. Tad jau nav nekāds brīnums, ka mūsu Operu var vadīt no piensaimniecības sfēras atnākusi profesionāle. Situācija kultūras jomā valstī ir absurda. Var tikai pabrīnīties par sabiedrību, kurā tas viss iespējams. Man acu priekšā ir šo laikmetu raksturojoša bilde: eju pa Rīgu, māju logi tumši, ielās neviena cilvēka, tikko uzsnidzis sniedziņš un milzīgi reklāmas stendi ar izstādi Bodies Revealed, kur vecāki ar bērniem drūzmējas rindā, lai apskatītu izpreparētus ķīniešu līķus. Vakarā mani sasniedza ziņa, ka Kino Citadele jurists nošāvis finansistu…
Manu vecāku ziedu laikos valdīja cenzūra, padomju ideoloģija, konjunktūras pasūtījums, bet viņi atrada iespēju iziet no dažādām situācijām, nezaudējot pašcieņu. Smiļģis radīja Dailes teātri, veselu ideālistu paaudzi, uz šī bāzes māksla joprojām turpina dzīvot. Līdzīgi kā krievu balets, kas turpina pastāvēt.