Galvenās svinības par godu Rīgas 825 gadu jubilejai notika no 2026. gada 14. līdz 16. augustam.Divus mākslas pasākumus rīkoja arī I. Kozakevičas Asociācija: koncertu un izstādes atklāšana. Ne tikai mīlestība pret Latvijas galvaspilsētu viņus vienoja. Bija kopīgs arī estētiskajā aspektā.Abi pasākumi bija pārdomāti, iezīmēti ar māksliniecisko meistarību, raisīja daudzu klausītā ju un skatītāju interesi un uzmanību, noritēja tiešā atmosfērā, par ko, tiem beidzoties, runāja paši apmeklētāji. Kamerkoncertā “Mūzikas pērles” dominēja jaunākās paaudzes izpildītāji.Trīs no viņiem iepriekš nav spēlējuši Asociācijas Nama, debitējuši šeit un atvēruši sev akustiski pateicīgu zāli, atsaucīgu auditoriju. Nosauksim viņus. Tās ir pianiste Anse Bērziņa, čelliste Marta Marija Silāre un vijolniece Debora Ansone.vairāk pianisti Timurs Garists un māsas Marija un Darja Bondarenko jau LNKBA ir pazīstami. Darja ir spēlējusi Ferenca Lista “Mefisto valsi”.Komponists un pianists, kā zināms, 1842. gada viesojās Rīgā – brīnišķīgs fakts!Šim skaņdarbam koncerta programmā bija īpaši panākumi. Profesors Rafi Haradžanjans (viņš bija koncerta mākslinieciskais vadītājs) smalki nospēlēja Ādolfa Skultes un viņa skolnieka Imanta Zemzara miniatūras un arī muzicēja klavieru duetā ar Timuru Garistu (S.Rahmaņinova un S.Bārbera sacerējumus), nododot jaunam partneram savas zināšanas un pieredzi. Koncerta noslēgumā tika atskaņots Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”.Šo apbrīnojami skaisto sacerējumu spēlēja klavieru trio.
Rīgas vecākās paaudzes mākslinieka Anatolija Borodkina gleznu izstāde “ Latvijas stāsti” uzreiz piesaista uzmanību ar tajās iemūžināto gaismu un dzīves mīlestību. Redzam daudz darbu, kas tematiski saistīti ar Rīgu, pat Rīgas skursteņslauķi ir attēloti. Borodkins ne tikai lieliski zīmē, bet arī lieliski kontakē ar skatītājiem. Kolēģu – piemēram, Nikolaja Krivošeina – komentāri bagātināja skatitāju priekšstatus, ienesa jaunus un vajadzīgus akcentus. Komponiste Marīna Gribinčika “izprovocēja” A. Borodkinu uz kopīgu muzicēšanu uz diviem klavierēm, ieteica viņam (viņš nekad nav mācījies spēlēt klavieres), kā rīkoties spēles procesā, kā improvizēt uz melnajiem taustiņiem (tieši melnajiem !) Šis radošais eksperiments, tā dzīvīgums, nevarēja neizraisīt klausītāju simpātijas. Bet 16 gadus vecais pianists Rauls Giričs aizrautīgi un brīvi nospēlēja visiem iemīļotās R.Paula, Š.Aznavura un citu melodijas. Abi pasākumi labi bagātināja mūms svētkos ar neatkārtojamiem un patīkamiem mākslinieciskiem iespaidiem, sniedza jaunus estētiskus priekus.