D. Kokareviča: – Jūs rakstāt par integrāciju, un jums ir cita nostāja nekā Sarmītes Ēlertes laikā pieņemtajās “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs”.

– Ēlertes kundze mēģināja veidot inovatīvu dokumentu. Biju ļoti sapriecājies, kad ieraudzīju tur frāzi, ka par latvieti var arī kļūt. Tātad galu galā tur ir arī valstiskas nācijas ideja, nevis tikai doma par kultūras kopienu. Beigās sapratu, ka dokuments ir pārtapis par latviešu pašapziņas celšanas dokumentu, nevis par tādu, kas varētu mēģināt iekļaut arī “citādos”. Jo tajā sākās hierarhijas, iedzīvotāju dalīšana grupās utt. Tas viss vēsturiski tā arī var būt. Taču šāds teksts īsti neveicina kāda vēlēšanos būt piederīgam.
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=380302:doktors-hanovs-aicina-atvrt-pagtnes-skapjus&catid=95:intervijas&Itemid=439%20class=
Dokumenta mērķis nav aprakstīt vēsturi; tā mērķis ir plaši atvērt durvis – nāciet visi! Tāpēc, ka jūs varat kļūt par daļu no šīs sabiedrības, mēs piedāvājam jums mūsu vēsturi, idejas, vērtības, mūsu telpu. Nāciet – un mēs būsim kopā! Cik daudz mēs būtu ietaupījuši, ja šāds vēstījums būtu izplatīts deviņdesmitajos gados! Tad šis Nepilsoņu kongress nebūtu parādījies. Vajadzīga vēstījuma jaunā versija: mēs nemeklēsim un nemērīsim, kas ir lojālāks un kas mazāk lojāls; mēs atvērsim pagātnes skapjus, izņemsim to, kas satrauc gan jūs, gan mūs, un, ar milzīgu pacietību apbruņojušies, sāksim runāt par to, kas mūs visus tracina un kaitina. Iespējams, nesanāks, bet – mēģināsim arvien no jauna veidot šo dialogu.