I.Kozakēvičas Asociācijas namā Kamīnu zālē 03.03.2011 atvērta jaunā izstāde.
Izstādes “Noslēpumainās pasaules meklētājs – Antonijs Ferdinands Osendovskis” tapšanā izmantoti Varšavas literatūras muzeja fotogrāfijas un dokumenti, kā arī materiāli no profesora Vitolda Mihalovska personīgā arhīva.
Antonijs Ferdinands Osendovskis dzimis 1876.gada 27.maijā Ļucinā, Vitebskas guberņā ārsta Marcina Osendovska un Viktorijas Bortkevičas ģimenē.
Osendovsku dzimta ir ļoti sena, par to liecina tās ģerbonis „Lapsa”, kura piešķiršana datējama ar XII gadsimtu. Dzimta nāk no Polijas, Ļenčicas apkaimes, kur līdz šai dienai atrodas muiža „Osendovski”. Krievu – poļu kara laikā Osendovski pārcēlās uz Vitebskas apkaimi Baltkrievijā un tur arī palika. Kad A.F.Osendovskim bija 3 gadi, ģimene pārcēlās uz kaimiņos esošo Pleskavas guberņu, uz Zalužjes pilsētu, 1884.gadā uz Kameņecu – Podoļsku, pēc gada – uz Pēterburgu.
1895.gadā A.F.Osendovskis iestājās Pēterburgas universitātē Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes ķīmijas nodaļā. Studiju gados piedalījās zinātniski pētnieciskās ekspedīcijās Altajā, Rietumkaukazā, pa Jeņiseju, Baikāla apkaimē u.c. Pirmā grāmata, izdota krievu valodā, bija ceļojuma apraksts pa Altaju uz Kirgīzijas stepēm (Pēt.,1899). No 1899.g. turpināja studijas ķīmijas un fizikas fakultātē Sorbonā un Parīzē. 1904.gadā A.Osendovskis saņēma uzdevumu meklēt un pētīt minerālu un augu valsts resursus, kuri atrodami Tālajos Austrumos. Harbinā organizēja vietējo meklēšanas bāzi un centrālo tehnisko laboratoriju. Šai laikā iznāca viņa pirmais stāsts poļu valodā „Noc” (Nakts).
1908.gadā dažus mēnešus bija asfalta, brikešu un betona rūpnīcas „S.Suski” direktors Kijevā. Pārdzīvotie notikumi iedvesmoja viņu uzrakstīt stāstu „Ludskaja pyl” (”Cilvēku putekļi”, Pēt. 1909), bet atmiņas tika publicētas jau neatkarīgajā Polijā „Os szczytu do otchlani” (”No virsotnes līdz bezdibenim”, Varšava, 1925). Pēdēja grāmata, kura izdota Krievijā, bija „Mirnije zavojevateļi” (Pēr. 1915), kurā atspoguļotas vācu izlūkdienesta aizkulises Krievijas armijas aizmugurē.
1909.gadā atkal pārcēlās uz Pēterburgu. Sāka darboties kā žurnālists un literāts. Epizodiski strādāja par ”Zelta un platīna uzņēmēju savienības” direktoru un šīs savienības avīzes redaktoru (līdz 1917.g.). 1917.gadā, piedaloties likvidācijas komisijas darbā Polijas karalistes jautājumos, kopā ar sievu Annu (pēc tautības krieviete, šķīrušies 1923.g.) pieņēma Polijas pilsonību.
No 1918.g. maija uzturējās Sibīrijā, līdz 1919.g. lasīja lekcijas ķīmijā un ekonomiskajā ģeogrāfijā Omskas Politehniskajā un Agrārajā akadēmijā. Tajā pat laikā bija direktora vietnieks Kredītu kancelejā un redaktors valsts izdotajā “Wiadomosci Finansowych i Pzmyslowo – Handlowych” – (”Finanšu un rūpniecības – tirdzniecības vēstnesī”).
1918.-19.g. piedalījās kompromitējošu dokumentu sagatavošanā par boļševiku partijas līderu darbību. Pateicoties neikdienišķai spējai piemēroties apstākļiem (viņš brīvi pārvaldīja 7 svešvalodas, t.sk. mongoļu un ķīniešu), viņam izdevās izkļūt no boļševiku kontrolētās Krievijas uz Mongoliju. Tajā laikā iepazinās ar baronu Ungernu fon Šternbergu – krievu armijas virsnieku, kurš ar paša vadīto baltgvardu vienību 1921.gadā iegāja Mongolijā un pasludināja sevi par hanu.
A.Osendovskim pasaules slavu atnesa grāmata „Zwierzeta, ludzie, bogowie” (“Zvēri, cilvēki, dievi”), kura tulkota 19 valodās. 1922.gada jūnijā A.Osendovskis atgriezās Polijā, daudz ceļoja. Apprecēja Zofiju Ivanovsku – vijolnieci, Varšavas konservatorijas profesori. Starpkaru periodā nodarbojās ar literāro darbību – iznāca 77 rakstnieka grāmatas, 150 tulkojumi 20 valodās.
Miris Žolvenā 1945.gada 3.janvārī, apglabāts Milanuvkas kapsētā.
Izstādes veidošanu atbalstīja: Biedrība “Latvijas poļu savienība”, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Ludzas novada pašvaldība.